Tava tostera dubultā dzīve

Tiesības uz informācijas privātumu ir tā dēvētās aizsardzības tiesības pret valsti. Tas ir aizliegums valstij uzraudzīt personas bez noteikta iemesla. Vismaz teorētiski. Jo informācija, ko atklātībai nodeva Edvards Snoudens, parādīja, ka valstiskās uzraudzības apmērs tālu pārsniedz jebkādus pieņēmumus par to. Vācijas bundestāga izmeklēšanas komisija informācijas atklāšanas sakarā atklāja, ka skandālā iesaistīts arī Vācijas izlūkošanas dienests BND. Vienīgās politiskās sekas tam visam – BND kompetences tika paplašinātas tādā apjomā, lai tiktu legalizētas visas tās darbības, kas līdz tam bija nelegālas.

Tādā veidā BND likums nu ir ierindojams valstiskās uzraudzības pasākumu virknē. Piemēram, datu saglabāšanas noteikums spiež interneta piekļuves sniedzējus saglabāt visus savienojumu datus, un vajadzības gadījumā nodot tos dienestu rīcībā. Tiek izstrādāti arī citi likumprojekti. Attiecībā uz uzraudzību valsts virzās tikai vienā virzienā – vairāk!

“Internetā neviens nezina, ka tu esi suns,” saka suns, rakstot ar datora tastatūru. Izdevuma New Yorker 1993. gada karikatūra atspoguļo to, kā toreiz tika uztverts internets. Agrāk anonimitāte bija interneta dabiskā īpašība. Pretēji fiziskajai pasaulei, pārvietojoties “kibertelpā” par labāku tika atzīts izdomāts pseidonīms. Tostarp daudzi izmēģināja otru dzimumu; identitāte tika izpētīta rotaļas veidā. Tas izmainījās vēlākais līdz ar Facebook. Šodien sērfot internetā ar īsto vārdu ir normalitāte. Un kopš Snoudena mēs varam būt droši, ka vismaz VDI zina, kurš ir tas suns. Taču anonimitāte tīmeklī pastāv vēl aizvien – cilvēkiem, kuri nebaidās no ieguldījuma.

Anonimitātes nodrošināšanas dienesti kā Tor atļauj efektīvi aizsegt tavu identitāti. Dienests visus interneta pieprasījumus novada caur kompleksu šifrētu serveru sistēmu, līdz neviens vairs nevar noskaidrot tavu IP adresi – tātad interneta adresi, kas identificējama nepārprotami kā tavējā. Ja šodien tīmeklī vēl klejo suņi, tad viņi izmanto Tor.

Vienmēr tie hakeri! Vai nevar viņus savaldīt? Uzmanīgi! Hakeris uzreiz nenozīmē hakeris. Te ir runa par teju 40 gadus vecu subkultūru, kas radījusi daudzveidīgu kultūrainavu. Hakeru pasauli var iztēloties kā sava veida ekosistēmu. Ir hakeri, kas uzbrūk sistēmām, lai tās pārņemtu, nozagtu datus vai sagrautu sistēmas. Tos sauc par melnajām cepurēm (Blackhats). Un ir baltās cepures (Whitehats), kas arī uzlauž sistēmas, taču ar mērķi pievērst uzmanību drošības caurumiem, lai tādā veidā darītu mūsu sistēmas drošākas. Vācijā viņiem pat ir sava biedrība - Chaos Computer Club –, kas pastāvīgi pauž savas domas par datordrošības jautājumiem.  

Ja valstis vēlas darboties kā hakeri, kā tas šobrīd jau notiek, tad tiek runāts par “kiberkaru”. Šādos gadījumos valsts meklē drošības caurumus, lai ielauztos datorsistēmās. Tiesa gan, tikai kā melnās cepures. Cerības sagaidīt valsts balto cepuri līdz šim bijušas veltas.

2011. gadā amerikānis Eli Parizers brīdināja, ka mūsu izturēšanās sociālajos medijos novedīs pie izkropļotas realitātes uztveres. Visu laiku sekojot vai draudzējoties tikai ar cilvēkiem, kurus mēs pazīstam, mēs arvien izteiktāk dzīvojam “filtra burbulī”. Tādējādi mums zūd kopējā sabiedrības realitāte.

Ja palūkojas uz politisko vidi ASV, tad šis viedoklis nemaz neizklausās maldīgs. Patiešām, kūrēt pašam savu pasaules uztveri vēl nekad nav bijis tik viegli. Šodien ir ne tikai neticami daudz ziņu avotu – ar sociālo mediju rīkiem kā tviteris un Facebook ir arī ļoti viegli salikt kopā šo avotu saturus.

Bet vai filtra burbulis nav arī pašnoteikšanās izpausme? Un vai klasiskā žurnālistika arī nav filtrs? Vai vispār pastāv kaut kas tāds kā nefiltrēta realitāte? Varbūt tas jau ir sākums tam, lai apzinātos, ka mēs vienmēr, arī bezsaistē, dzīvojam filtra burbulī.

Arī intelekts nav nekas cits kā lielie dati. Mūsu smadzenes apstrādā ārprātīgus datu apjomus, daudz lielākus, nekā spēj jaudīgākās datorsistēmas. Tāpēc jaunākā lielo datu tehnoloģija orientējas uz smadzeņu funkcionēšanas veidu. Virtuālie neironu tīkli simulē mūsu sinapses un tādā veidā izvērtē datus. Tas funkcionē pārsteidzoši labi. “Mašīnmācīšanās” (machine learning) procesā neironu tīkliem tiek piegādāts milzīgs datu apjoms, piemēram, attēli. Neironu tīklos izveidojas struktūras, kas reaģē uz jau apgūto pieredzi, tādā veidā spējot identificēt sejas vai priekšmetus fotogrāfijās.

Šīs tehnikas izplatīšanas šobrīd tikai sākas, bet daži zinātnieki jau ceļ trauksmi: kas notiks, ja mākslīgais intelekts kļūs gudrāks par mums? Ja progress datorspējas jautājumos turpināsies kā līdz šim, mākslīgais intelekts jau pēc dažiem gadu desmitiem varētu būt tūkstoškārt inteliģentāks nekā mēs. Cerams, ka tad tas pret mums izturēsies jaukāk, nekā, piemēram, mēs pret skudrām.